Glikoze – tas ir parasts cukurs, kurš kalpo organismam par enerģijas avotu. Cilvēka lietojamie ogļhidrāti sadalās glikozē (un citos parastajos cukuros), kuri tiek uzņemti tievajā zarnā un nonāk asinīs.
Organisma šūnu vairākumam glikoze ir nepieciešama enerģijas izstrādāšanai. Toties smadzenēm un nervu šūnām tā ir vajadzīga ne tikai kā enerģijas avots, bet arī kā to darbības regulētājs, tā kā tie var funkcionēt tikai, ja glikozes daudzums asinīs sasniedz noteikto līmeni.
Organisms var izmantot glikozi, pateicoties insulīnam – hormonam, kuru izstrādā aizkuņģa dziedzeris. Cilvēks nevar dzīvot bez glikozes un bez insulīna, kuru daudzumam asinīs jābūt sabalansētam.
Novirzes hiper- vai hipoglikēmijā var apdraudēt pacienta dzīvi, izsaucot orgānu darbības traucējumus, smadzeņu bojājumu un komu. Hroniski palielināts glikozes daudzums asinīs var novest pie aknu, acu, sirds, asinsvadu un nervu sistēmu boājumiem. Hroniska hipoglikēmija ir bīstama ar smadzeņu un nervu sistēmas boājumiem.
Glikozes līmenis ir svarīgs hiper- un hipoglikēmijas, un attiecīgi cukura diabēta diagnostikā, kā arī tā sekojoša monitoringa. Analīze var būt uzņemta tukšā dūšā (pēc 8-10 badošanās stundām), spontāni (jebkurā laikā), pēc ēšanas, kā arī var būt daļa no glikozes tolerances testa.
Citi paaugstinātas glikozes cēloņi:
- akromegālija;
- stiprs stress (reakcija uz traumu, sirdslēkme, insults);
- hroniska nieru mazspēja;
- hiperkorticizma sindroms (Icenko - Kušinga);
- tādu zāļiu pieņemšana kā kortiko steroīdi, tricekliski antidepresanti, diorētiķi, epinefrīni, estrogēni, litija sāļi, salicelāti;
- pārmērīgs ogļhidrātu patēriņš;
- hipertireoze;
- aizkuņģa dziedzera vēzis;
- pankreatīts.
